Jau no 1. jūnija esam
citā štatā, citā pilsētā un pavisam citādākā dzīvoklī un ar citu dīvānu. Kādas
sajūtas? – Fantastiskas! Esmu super duper apmierināta ar visu, vienvārdsakot, esmu
laimīga.


Esam tik pat smaidīgi reisa beigās, kā sākumā! Bija tā vērts sēdēt 3 stundas lielā karstumā!


Pirmdien pa nakti pēc 10 stundām mašīnā beidzot pieveicām ceļu no Indianapolis un bijām St. Paul, ko tad vēl saucām par mājām. Otrdiena un trešdiena pagāja pakojoties. Un jā...BJ trešdien aizgāja ar bosu spēlēt golfu un es paliku viena. Sāku ar prieku kravāt virtuvi...un sapratu, ka viss nemaz tik ātri pats tanīs kastēs nesakārtojas, kā biju iepriekš iedomājusies. Kravājos stundām un beigās biju tik pārmocīta, ka nespēju pakustināt neko... pat ūdens glāze likās par smagu..
Jap..te pēc 1993. gada upes pārplūšanas pie dambja tika aizskaloti masīvi zemes un akmens gabali, un tā rezultātā tika atsegts kaļķakmens ar 350 miljonu gadu vecām fosilijām. Pats apbrīnojamākais ir tas, ka ir atļauts staigāt pa fosiliju akmeņiem, visu aiztikt un pētīt, tik fosilijas nedrīkst iznest. Fosilijas tur var redzēt uz katra soļa, vienu pie otras... pirmo reizi mani tā sainteresēja ģeoloģija.

Atzīšos, es iznesu mazu akmens gabaliņu. Kārdinājums savā īpašumā iegūt fosiliju bija lielāks kā bailes par $500 lielu sodu, ja pieķer. Vai mans akmentiņš mūsdienu tirgū ir 500 dolāru vērts? – Noteikti, ka nē, bet man ļoti tādu gribējās!

Vienīgi manas datora
ķibeles nebeidzas...visu laiku kaut kas tam atkal kaišs (kas īstenībā bija arī
par iemeslu nedaudz ieilgušam bloga nerakstīšanas periodam). Šodien jau biju
veikalā pētīt iespējas un potenciālo jauno dzīves draugu!
Pēdējo maija
nedēļas nogali pavadījām skatoties Indy500 reisu 32 grādu karstumā. Tas iegāja vēsturē
kā karstākais Indy reiss. Sēdējām super vietās – 1. pagriezienā, kur notika
viss action. Visas avārijas,
kas tanī dienā bija, notika tieši mūsu acu priekšā. Sajūtas īpatnējas, jo no
vienas puses notiek kaut kas aizraujošs – kauc riepas, paceļas milzīgs dūmu
mākonis, triecienu bortos var izjust sēdvietās, visi pārējie braucēji cenšas
izvairīties no sadursmes un ne visiem izdodas... bet atkal no otras puses
pārņem stress par braucēju un ar nepacietību tiek gaidīts, kad viņš izkāps no
mašīnas un pamās skatītājiem. Adrenalīnu uzdzina arī starp Bj un mani noslēgtās
derības par to, kura braucējs finišēs pirmais. Vinnēju 10 min muguras masāžu..laimests
vēl nav izņemts J.
Esam tik pat smaidīgi reisa beigās, kā sākumā! Bija tā vērts sēdēt 3 stundas lielā karstumā!
Te esam pie 1928.
gada Ševroleta. Bj un man bija tas gods kopā ar Uncle Luis mašīnu no pirmsreisa parādes
aizvest atpakaļ uz automuzeju. Braucām policijas eskorta pavadībā. Jutāmies
kruti, lai neteiktu vairāk!
Pāris bildes no
parādes pirms reisa!
Pirmdien pa nakti pēc 10 stundām mašīnā beidzot pieveicām ceļu no Indianapolis un bijām St. Paul, ko tad vēl saucām par mājām. Otrdiena un trešdiena pagāja pakojoties. Un jā...BJ trešdien aizgāja ar bosu spēlēt golfu un es paliku viena. Sāku ar prieku kravāt virtuvi...un sapratu, ka viss nemaz tik ātri pats tanīs kastēs nesakārtojas, kā biju iepriekš iedomājusies. Kravājos stundām un beigās biju tik pārmocīta, ka nespēju pakustināt neko... pat ūdens glāze likās par smagu..
Divatā ar Bj ceturtdien 31. maijā visu sakrāmējām smagajā furgoniņā, kas bija
ekonomiski mazs, līdz ar to piekrauts līdz
griestiem. Bijām lepni par tik pārdomātu telpas izmantojumu. Tad vēl diskgolfs,
pusdienas ar tuvāko St. Paul, MN draugu un saraustīts miegs uz drauga izgulētā
dīvāna, un piektdiena 1. jūnijs klāt. Cēlāmies agri un braucām uz jauno dzīves
vietu. Biju nežēlīgi pārgurusi, bet priecīga. Visu ceļu klausījos savu IPadu un
dziedāju līdzi Prāta Vētrai, Fominam un Kleinam un citām sirdī tuvām un mīļām
dziesmām.
Ap pusdienas
laiku bijām klāt mūsu jaunajā dzīves vietā:
240 Sadler Lane
Apt 202
Iowa City, IA
52317
USA
!!! Pierakstiet adresi, gaidu pasta sūtījumus !!!
Pirmo reizi
ieejot dzīvoklī, sajūtas bija neaprakstāmas. Jutos uzreiz kā mājās. Viss ir
tieši tā kā es vēlos! Biju tik ļoti apmierināta un laimīga, un šīs sajūtas nav
pārgājušas. Katra diena te, tās tikai padara stiprākas.
Pirmās vakariņas
jaunajā dzīvoklī, ko jau uzreiz saucām par mūsu mājām!
Tas nekas, ka dzīvoklis
mums šobrīd ir pustukšs, jo mums te ir divas reizes vairāk vietas, kā iepriekš.
Man attēli lēkā acu priekšā, kā viss izskatīsies, kad tiks iekārtots. Bet visu
pamazām... domu ir daudz, gribēšana liela, bet visām vēlamajām mēbelēm šobrīd
nepietiek naudas. Iesākumā nopirkām jaunu dīvānu. Ah...kāpēc neražo dīvānus
tādus, kādus es esmu iedomājusies sev dzīvoklī??? Izbraukājām vairākus mēbeļu
veikalus un pēdējā pavadīju 2 stundas, lai saprastu, ka man ir jāatrod
kompromiss. Izrādās, ērtu un tai pat laikā dīvānu, kā no žurnālu vākiem,
neražo. Viss, kas ir estētiski skaists, ir neērts, un viss, kas ir ērts, ir
masīvs un liels. Beigās nobalsoju par
lielu sarkanu dīvānu, kas prasīja divas dienas, lai pie tā pierastu. Bet tagad
jau liekas savējais – mīļš, jauks, ērts un super mīksts.
Laika visu
izpakot un salikt pa vietām mums nebija daudz, jo Bj vecāki ar māsu jau pieteica
ierašanās datumu pēc astoņām dienām. Neskatoties uz laika limitu, ar tik lielu
prieku lietām jaunas vietas neesmu meklējusi sen.
Mums tagad ir
viss – pašiem sava veļas mašīna un veļas žāvētājs, liela cepeškrāsns un milzīgs
ledusskapis ar ledus taisītāju (iepriekšējā dzīvoklī cepeškrāsnī un ledusskapī nelīda
pat vidējā izmēra Lulu pica...), mums ir trauku mazgājamā mašīna, kamīns, balkons,
kondicionieris, katrā istabā pat tualetē ir iebūvēti skaļruņi griestos, ko kontrolē
no sienas..ah...esam jau pa divām nedēļām izlutināti! Katru rītu ieslēdzu radio
un dziedu dušā J
Un jā...arī
apkārtne ir super. It kā esam mazā pilsētā un dzīvojam pa vidu kukurūzas laukam,
bet te ir viss - liels mols, daudz dažādu
veikalu, kafejnīciņu, sporta iespēju tai skaitā BJ golfa laukums 5 minūšu gājienā
no mājām, daudz riteņbraucēju un gājēju celiņu prom no mašīnām un haosa. Apkārt
skraida dažāda izmēra un vecuma zaķi, visur čivina putni un ik pa laikam
pastaigājoties redzam stirnas. Ļoti relaksējoša liekas te dzīve...
Un arī laika apstākļi mūs te lutina ar īstu vasaru. Kopš atbraukšanas tik vakar pirmo reizi pa
nakti lija un pa dienām ir ap 30 grādu.
Pie mums jau
uzspēja pabūt BJ vecāki ar māsu. Viņi bija labs iemesls iepazīt apkārtni –
izstaigājām pilsētas centru, atradām kafejnīciņu, kur man tika pasniegtas kopš
Latvijas februāra brauciena garšīgākās pusdienas, atradām vietējo pludmali un fosiliju
taku.
Atzīšos, es iznesu mazu akmens gabaliņu. Kārdinājums savā īpašumā iegūt fosiliju bija lielāks kā bailes par $500 lielu sodu, ja pieķer. Vai mans akmentiņš mūsdienu tirgū ir 500 dolāru vērts? – Noteikti, ka nē, bet man ļoti tādu gribējās!
Aaa..esmu jau tik
daudz sarakstījusi un man vēl ir tik daudz ko! Bet laikam jābeidz, pataupīšu
nākamajai reizei. Tik pieminēšu, ka šodien pārreģistrējām mašīnu no Wisconsin
uz Iowa štatu! Tagad tik kārtīgi jāatceras, kur stāvvietā nolieku mašīnu, jo
mums ir jauns numurs!
Nespēju atturēties, gribas vēl padalīties ar savas jaunās darba vietas ēkas bildēm!
Gribejas redzet srakano divanu bildes, bet ari jaunas darba vietas bildes der, iespejams, ka tās divanus Tev biezak naksies izmantot :)
ReplyDeleteVaru iedomaties sajusmu par jaunu dzivesvietu, es ar musu dzivokli jau prata esmu vairakkart izremontejusi un parkrasojusi, bet nav isti musu, nevar kerties klat...
Man ar girbejas ielikt divana bildes (pilnigi prasijas pec taa), bet nebija safotografets, un gribejas, lai bilde butu taisita dienas laika :). Nakamaja posta ielikshu!
ReplyDeleteCan't wait to talk!