Viss jaunais..

Sveiki! Sveiki! Sveiki! Ceru, ka Jums pietiks pacietības visu izlasīt. Man ir daudz ko teikt :)

Jau no 1. jūnija esam citā štatā, citā pilsētā un pavisam citādākā dzīvoklī un ar citu dīvānu. Kādas sajūtas? – Fantastiskas! Esmu super duper apmierināta ar visu, vienvārdsakot, esmu laimīga.

Vienīgi manas datora ķibeles nebeidzas...visu laiku kaut kas tam atkal kaišs (kas īstenībā bija arī par iemeslu nedaudz ieilgušam bloga nerakstīšanas periodam). Šodien jau biju veikalā pētīt iespējas un potenciālo jauno dzīves draugu!

Pēdējo maija nedēļas nogali pavadījām skatoties Indy500 reisu 32 grādu karstumā. Tas iegāja vēsturē kā karstākais Indy reiss. Sēdējām super vietās – 1. pagriezienā, kur notika viss action. Visas avārijas, kas tanī dienā bija, notika tieši mūsu acu priekšā. Sajūtas īpatnējas, jo no vienas puses notiek kaut kas aizraujošs – kauc riepas, paceļas milzīgs dūmu mākonis, triecienu bortos var izjust sēdvietās, visi pārējie braucēji cenšas izvairīties no sadursmes un ne visiem izdodas... bet atkal no otras puses pārņem stress par braucēju un ar nepacietību tiek gaidīts, kad viņš izkāps no mašīnas un pamās skatītājiem. Adrenalīnu uzdzina arī starp Bj un mani noslēgtās derības par to, kura braucējs finišēs pirmais. Vinnēju 10 min muguras masāžu..laimests vēl nav izņemts J.

     

Esam tik pat smaidīgi reisa beigās, kā sākumā! Bija tā vērts sēdēt 3 stundas lielā karstumā!

Te esam pie 1928. gada Ševroleta. Bj un man bija tas gods kopā ar Uncle Luis mašīnu no pirmsreisa parādes aizvest atpakaļ uz automuzeju. Braucām policijas eskorta pavadībā. Jutāmies kruti, lai neteiktu vairāk!

Pāris bildes no parādes pirms reisa!

Pirmdien pa nakti pēc 10 stundām mašīnā beidzot pieveicām ceļu no Indianapolis un bijām St. Paul, ko tad vēl saucām par mājām. Otrdiena un trešdiena pagāja pakojoties. Un jā...BJ trešdien aizgāja ar bosu spēlēt golfu un es paliku viena. Sāku ar prieku kravāt virtuvi...un sapratu, ka viss nemaz tik ātri pats tanīs kastēs nesakārtojas, kā biju iepriekš iedomājusies. Kravājos stundām un beigās biju tik pārmocīta, ka nespēju pakustināt neko... pat ūdens glāze likās par smagu..

Divatā ar Bj ceturtdien 31. maijā visu sakrāmējām smagajā furgoniņā, kas bija 

ekonomiski mazs, līdz ar to piekrauts līdz griestiem. Bijām lepni par tik pārdomātu telpas izmantojumu. Tad vēl diskgolfs, pusdienas ar tuvāko St. Paul, MN draugu un saraustīts miegs uz drauga izgulētā dīvāna, un piektdiena 1. jūnijs klāt. Cēlāmies agri un braucām uz jauno dzīves vietu. Biju nežēlīgi pārgurusi, bet priecīga. Visu ceļu klausījos savu IPadu un dziedāju līdzi Prāta Vētrai, Fominam un Kleinam un citām sirdī tuvām un mīļām dziesmām.

Ap pusdienas laiku bijām klāt mūsu jaunajā dzīves vietā:

240 Sadler Lane Apt 202

Iowa City, IA 52317

USA

!!! Pierakstiet adresi, gaidu pasta sūtījumus !!!

Pirmo reizi ieejot dzīvoklī, sajūtas bija neaprakstāmas. Jutos uzreiz kā mājās. Viss ir tieši tā kā es vēlos! Biju tik ļoti apmierināta un laimīga, un šīs sajūtas nav pārgājušas. Katra diena te, tās tikai padara stiprākas. 

Pirmās vakariņas jaunajā dzīvoklī, ko jau uzreiz saucām par mūsu mājām!

Tas nekas, ka dzīvoklis mums šobrīd ir pustukšs, jo mums te ir divas reizes vairāk vietas, kā iepriekš. Man attēli lēkā acu priekšā, kā viss izskatīsies, kad tiks iekārtots. Bet visu pamazām... domu ir daudz, gribēšana liela, bet visām vēlamajām mēbelēm šobrīd nepietiek naudas. Iesākumā nopirkām jaunu dīvānu. Ah...kāpēc neražo dīvānus tādus, kādus es esmu iedomājusies sev dzīvoklī??? Izbraukājām vairākus mēbeļu veikalus un pēdējā pavadīju 2 stundas, lai saprastu, ka man ir jāatrod kompromiss. Izrādās, ērtu un tai pat laikā dīvānu, kā no žurnālu vākiem, neražo. Viss, kas ir estētiski skaists, ir neērts, un viss, kas ir ērts, ir masīvs un liels.  Beigās nobalsoju par lielu sarkanu dīvānu, kas prasīja divas dienas, lai pie tā pierastu. Bet tagad jau liekas savējais – mīļš, jauks, ērts un super mīksts.

Laika visu izpakot un salikt pa vietām mums nebija daudz, jo Bj vecāki ar māsu jau pieteica ierašanās datumu pēc astoņām dienām. Neskatoties uz laika limitu, ar tik lielu prieku lietām jaunas vietas neesmu meklējusi sen.

Mums tagad ir viss – pašiem sava veļas mašīna un veļas žāvētājs, liela cepeškrāsns un milzīgs ledusskapis ar ledus taisītāju (iepriekšējā dzīvoklī cepeškrāsnī un ledusskapī nelīda pat vidējā izmēra Lulu pica...), mums ir trauku mazgājamā mašīna, kamīns, balkons, kondicionieris, katrā istabā pat tualetē ir iebūvēti skaļruņi griestos, ko kontrolē no sienas..ah...esam jau pa divām nedēļām izlutināti! Katru rītu ieslēdzu radio un dziedu dušā J

Un jā...arī apkārtne ir super. It kā esam mazā pilsētā un dzīvojam pa vidu kukurūzas laukam, bet te ir viss -  liels mols, daudz dažādu veikalu, kafejnīciņu, sporta iespēju tai skaitā BJ golfa laukums 5 minūšu gājienā no mājām, daudz riteņbraucēju un gājēju celiņu prom no mašīnām un haosa. Apkārt skraida dažāda izmēra un vecuma zaķi, visur čivina putni un ik pa laikam pastaigājoties redzam stirnas. Ļoti relaksējoša liekas te dzīve...  

Un arī laika apstākļi mūs te lutina ar īstu vasaru. Kopš atbraukšanas tik vakar pirmo reizi pa nakti lija un pa dienām ir ap 30 grādu.

Pie mums jau uzspēja pabūt BJ vecāki ar māsu. Viņi bija labs iemesls iepazīt apkārtni – izstaigājām pilsētas centru, atradām kafejnīciņu, kur man tika pasniegtas kopš Latvijas februāra brauciena garšīgākās pusdienas, atradām vietējo pludmali un fosiliju taku. 

 Jap..te pēc 1993. gada upes pārplūšanas pie dambja tika aizskaloti masīvi zemes un akmens gabali, un tā rezultātā tika atsegts kaļķakmens ar 350 miljonu gadu vecām fosilijām.  Pats apbrīnojamākais ir tas, ka ir atļauts staigāt pa fosiliju akmeņiem, visu aiztikt un pētīt, tik fosilijas nedrīkst iznest. Fosilijas tur var redzēt uz katra soļa, vienu pie otras... pirmo reizi mani tā sainteresēja ģeoloģija.






Atzīšos, es iznesu mazu akmens gabaliņu. Kārdinājums savā īpašumā iegūt fosiliju bija lielāks kā bailes par $500 lielu sodu, ja pieķer. Vai mans akmentiņš mūsdienu tirgū ir 500 dolāru vērts? – Noteikti, ka nē, bet man ļoti tādu gribējās!

Aaa..esmu jau tik daudz sarakstījusi un man vēl ir tik daudz ko! Bet laikam jābeidz, pataupīšu nākamajai reizei. Tik pieminēšu, ka šodien pārreģistrējām mašīnu no Wisconsin uz Iowa štatu! Tagad tik kārtīgi jāatceras, kur stāvvietā nolieku mašīnu, jo mums ir jauns numurs! 

Nespēju atturēties, gribas vēl padalīties ar savas jaunās darba vietas ēkas bildēm!