Jūnija vidū sākšu rezidentūru kādā no slimnīcām. Visa mācīšanās, 8-9 stundu garie eksāmeni, stress un intervijas ir garām. Neaprakstāmas sajūtas. Trīce, kas bija nenoslēpjami izteikta no rīta, ir jau pārgājusi. Vairs ar no prieka un satraukuma neraudu. Iestājās miers, un nespēju beigt smaidīt. ESMU LAIMĪGA!
Bildē varat redzēt mani svētku pusdienās. Bijām ēst Thai food vienā nelielā restorāniņā, kur alkoholu līdzi jāņem pašiem. Dzērām Asti un sapņojām par nākotni.
Tagad ar nepacietību gaidu piektdienu, kad uzzināšu, kur tieši sākšu rezidentūru. Liela ziņkāre, bet miers. Būšu laimīga jebkur, kur tikšu. Jūtu, ka tā būs vieta, kurā man ir jābūt. .. :)
Esmu pateicīga liktenim un saku lielu paldies, šodien saprotu, kāpēc tik ilgi tā mocījos.
Bet galvenais šinī ierakstā, gribu pateikt paldies JUMS! Milzum liels paldies par morālo, materiālo un emocionālo atbalstu. Paldies, ka jutāt man līdzi un nekad nezaudējāt ticību manām spējām, un atgriezāt ticību man pašai sev, kad viss likās neizturami un neizdarami! Bez Jums tik tālu netiktu!
par tēmu es jau izteicos ;)
ReplyDeletebet ideja par restorāniņu, uz kuru var ņemt līdzi savus drinkus, man dikti patīk :))